3.52 eiro dienā. Jeb kāpēc es vairs nevēlos strādāt par Latvijas korespondentu Vācijā

Ko nozīmē būt par Latvijas žurnālistu ārvalstīs, un kurš par to patiesībā maksā 

17.05.2019.

Latvija pasauli interesē vairāk nekā pasaule Latvijai.

Vismaz tā var spriest pēc ārvalstu korespondentu skaita. 

Pērn Latvijā bija akreditēti 28 ārzemju mediju pārstāvji, kas pastāvīgi ziņo ārvalstīm par norisēm Latvijā, liecina saraksts Ārlietu ministrijas mājaslapā. Tikmēr Latvijas mediju pastāvīgo ārzemju korespondentu kopskaits pasaulē ir [vairs tikai] 2. Abi – Briselē, no kurienes ziņo par norisēm visā Eiropas Savienībā.

Vēl līdzās tam ir atsevišķi ārvalstīs dzīvojoši autori, kuri materiālus no savām mītnes zemēm vairākiem medijiem regulāri vai epizodiski piegādā kā brīvžurnālisti. Šajā autoru grupā ietilpstu arī es. Jau vairākus gadus es gatavoju rakstus, radio un TV sižetus par norisēm Vācijā, tostarp Latvijas sabiedriskajiem medijiem.

Kā ikvienam žurnālistam, arī man ir nācies lasīt aizskarošus komentārus internetā. Lamas, rupjības u.tml. mani īpaši nesatrauc. Taču ir kāds komentārs, kas man iegūlies atmiņā jau vairākus gadus, jo bijis sevišķi aizvainojošs. Tie bijuši kādi ārēji it kā gluži nevainīgi vārdi, proti, kāda neapmierināta lasītāja pārmetums: “Bet tas žurnālists par mūsu nodokļu maksātāju naudu...”

Tik aizvainojošs tas ir tādēļ, ka ne man kāds maksā par manu darbu.

Es pats par to maksāju.

Par to jeb par žurnālistikas izmaksām arī būs šis raksts, kas sastāvēs no trim daļām.

Pirmajā iepazīstināšu ar savu pieredzi, strādājot kā brīvais korespondents ārvalstīs, kā arī iezīmēšu Latvijas un Vācijas darba vides atšķirības. Otrajā pievērsīšos Latvijas medijiem. Savukārt trešā būs secinājumu un atziņu daļa.

Varbūt kaut kas no šī izklāsta varētu būt noderīgs kolēģiem, kuri reiz vēlētos nodarboties ar ko līdzīgu. Pats esmu nolēmis šai nodarbei likt punktu un turpmāk nodoties citiem izaicinājumiem.

PAR MANI 

Kopumā man ir 14 gadu pieredze žurnālistikā. No tiem 8 gadus nodarbojos tieši ar Vācijas tematiku. Esmu bijis abās lomās: Latvijas medijiem ziņojis par Vāciju, kā arī vācvalodīgajiem medijiem – par norisēm Latvijā.

Jāpiemin, ka par manis sagatavošanu šim darbam man jāpateicas tikai pašam sev, kā arī Vācijas nodokļu maksātājiem, uzņēmumiem, sabiedriskajām organizācijām, kas manī ieguldījuši ar pieciem cipariem mērāmu naudas summu. Tās ir vairākas žurnālistu stipendijas, kuras esmu saņēmis. Vairākas žurnālistu izglītības un apmaiņas programmas, mediju prakses, kurās gadu gaitā esmu piedalījies. 

Daudzas no tām bijušas mērķētas tieši tam: izglītot Centrālaustrumeiropas žurnālistus, lai caur viņiem vairotu izpratni par Vāciju ārvalstīs.

Manuprāt, tas patiesi ir svarīgi ne tikai Vācijai, bet gan abām pusēm.

Latvijas mediju materiāli par Vāciju, Eiropas Savienības lielāko un politiski tik ietekmīgo valsti, ar kuru ir arī ciešas ekonomiskās attiecības, nereti top, raugoties caur anglosakšu brillēm jeb tulkojot aģentūru vai ārvalstu mediju, it sevišķi Lielbritānijas sagatavotos produktus. Dažkārt tas iet tik tālu, ka vācu politiķu vai ekspertu izteikumi, pirms nonākuši Latvijas medijos, iziet caur filtru – vispirms tiek pārtulkoti angļu valodā, un tikai tad – latviešu valodā. No žurnālistikas kvalitātes viedokļa tas ir nepieļaujami. Bet tā nu tas notiek.

Atšķirības 

Pašos pamatos jau žurnālista darbs jau visur ir vienāds. Nianses gan atšķiras būtiski, ja esat:

➤ korespondents ārvalstīs

➤ konkrēti Vācijā

Piekļuve interviju partneriem

Reglaments pret spontanitāti

➤ Latvijā, tāpat kā Lietuvā un Igaunijā, žurnālisti paši pat dažkārt neapzinās, cik privileģēti viņi ir, dzīvojot un strādājot tik mazā, kompaktā sabiedrībā, kurā cilvēki vairāk vērsti uz improvizāciju, spontanitāti, ne tik daudz reglamentu un ilgtermiņa plānošanu. Vācijā vienmēr jārēķinās ar hierarhiskām struktūrām, noteikumiem, priekšrakstiem, kā arī privātās sfēras aizsardzību. Bez iepriekš izprasītas atļaujas nedrīkstat pat aptaujāt cilvēkus zupas virtuvēs vai bezpajumtnieku patversmēs, nemaz nerunājot par iekļūšanu bēgļu mītnēs.

➤ Eksperti, speciālisti, amatpersonas – Latvijā daudzi gatavi atbildēt uz jautājumiem ne vien tanī pašā dienā, kad uzrunāti, bet nereti pat sazvanīti uz ielas, mašīnā, pie pusdienu galda. Tas nav labi kvalitātei. Taču no praktiskā viedokļa tā ir priekšrocība. Žurnālisti Latvijā var “pa tiešo” sazināties pat ministriem vai augsta līmeņa vadītājiem, kas Vācijā būtu pilnīgi neiedomājami. Dažkārt Latvijas žurnālisti šādas uz ātru roku veiktas spontānas telefonsarunas ieraksta un atskaņo ēterā vai citē bez intervējamā brīdināšanas un piekrišanas, kas laikam ir prettiesiski, bet pie tā acīmredzot visi pieraduši.

➤ Vācijā cilvēkiem darba laiks parasti ir stingri saplānots. Tā vienkārši kādam piezvanīt un lūgt komentāru parasti neizdosies. “Pēc nedēļas, plkst. 13:45, man būs 15 minūtes laika sarunai,” arī tādas atbildes nav retums. Reiz uz sarunu ar kādu profesoru man bija jāgaida mēnesis. Ar to negribu teikt, ka cilvēki būtu noraidoši vai neatsaucīgi, nē, gluži otrādi - Vācijā cieņa pret žurnālista profesiju caurmērā ir augstāka nekā Latvijā, taču visa veida attiecībām ir augsta formalizācijas pakāpe. 

➤ Milzīga priekšrocība Vācijā ir augstais specializācijas līmenis visās nozarēs. Jebkuru, pat sīkāko fenomenu vai jautājumu, kāds jau ir rūpīgi izpētījis – vajag tikai šādu speciālistu atrast. Ēnas puse: daudzi sarunu partneri pārzina tikai un vienīgi tēmas, uz kurām šauri specializējušies. Par to, ko nezina, nevēlas izteikties (kas principā ir tikai apsveicami), vai arī viņu sacītais ir nekompetents.

Cieņpilna attieksme

➤ Sarunu partneriem lielākoties jāsūta rakstiski interviju lūgumi. Svarīgi, lai tie, cik vien iespējams, demonstrētu nopietnu attieksmi un sagatavotību sarunai par konkrēto tēmu. Jo Vācijā Latvijas medijiem nav tās priekšrocības, kāda tiem ir Latvijā - statusa jeb respekta vien tādēļ, ka “te jums piezvanīja no kaut kādas avīzes, žurnāla, televīzijas vai radio un vai jūs nevarat mums pakomentēt”.

Daļa no sarakstes, organizējot kādu 15 minūšu garu telefoninterviju: 


➤ Diemžēl ne pilnīgi visiem cilvēkiem Vācijā ir zināms, ka Latvija eksistē, kur nu vēl, ka pastāv Latvijas mediji. Tādēļ jāizstrādā dažādas metodes un viltības, kā paaugstināt piekrišanas varbūtību. Cieņpilna attieksme visās tās izpausmēs to ievērojami palielina. Ir svarīgi nekad nepiemirst intervējamajiem nosūtīt interneta saiti uz iznākušo publikāciju ar viņa izteikumiem un vēlreiz pateikties par ziedoto laiku. Mēdz būt gadījumi, kad intervējamie lūdz autorizēt savus citātus. Pārsvarā tas nozīmē, ka es viņiem zvanu un latvisko tekstu telefoniski tulkoju vāciski, dažkārt esmu to darījis arī rakstiski. 


Ceļošana

Galvenais pienesums, kādu var sniegt ārzemju korespondents, ir klātienes intervijas vai informācija un novērojumi, kādus var iegūt “tikai uz vietas”. Jo lasīt un tulkot ārvalstu žurnālistu sagatavotus produktus jau var arī sēžot Rīgā. 

Lai to izdarītu, Vācijā ir neiespējami iztikt bez ceļošanas:

➤ Lai arī Berlīne ir formālā galvaspilsēta, tā nebūt nav kāds īpašs valsts centrs. Un īstenībā centra tādā nozīmē, kādā Latvijā ir Rīga vai Francijā Parīze, vispār nav, jo Vācija ir federāla un decentralizēta valsts. Berlīnē gan atrodas parlaments un valdība, daudzi uzņēmumi tur izvieto vadības mītnes, tur ir daudz iedzīvotāju, bet tā nav “svarīgāka” pilsēta par Ķelni, Frankfurti, Hamburgu vai Minheni. 

➤ Pētniecības centri, lielas universitātes, uzņēmumi, organizācijas izkaisītas pa visu valsts teritoriju. Ja vēlas tikties ar viskompetentāko speciālistu krievvāciešu jeb repatriantu pētniecībā, jādodas uz Osnabriku, pilsētu netālu no Nīderlandes robežas. Savukārt, ja grib runāt ar vienu no kvalificētākajiem labējā ekstrēmisma pētniekiem – jābrauc simtiem kilometru valsts otru galu, uz Kemnicu, netālu no Čehijas un Polijas robežas. Lai apskatītu pasaulē augstāko vēja ģeneratoru, jāmēro ceļš uz ciemu, kas atrodas netālu no Francijas robežas, kamēr sarunai ar noraidīto patvēruma meklētāju izraidīšanas novērotāju - uz Diseldorfu vai Frankfurti. 

Tādas būtu Vācijas monopolista, valsts uzņēmuma Deutsche Bahn vilciena biļešu cenas ceļojumam no Osnabrikas uz Kemnicu: 

➤ No savas pieredzes salīdzinot informācijas ieguves iespējas Berlīnē un pavalstī, kurā dzīvoju pēdējos gados - Ziemeļreinā-Vestfālenē (federālajā zemē, kas pēc iedzīvotāju skaita (18 miljoni) ir lielāka par Dāniju, Austriju, Šveici, Zviedriju, Norvēģiju, Beļģiju, Nīderlandi utt.), varu teikt - Ziemeļreinā-Vestfālenē caurmērā tās ir bagātīgākas. 

Pat federālās valsts iestādes nav koncentrētas vienuviet. Hipotētiskā gadījumā, ja vēlētos izveidot īsu sižetu ar klātienes intervijām ar, piemēram, augstākajām amatpersonām no Vācijas Darba aģentūras, Satversmes Tiesas, Federālā tieslietu biroja, Satversmes aizsardzības biroja un Kanclera biroja, vajadzētu nobraukt vairāk nekā tūkstoti kilometru maršrutā Nirnberga-Karlsrūe-Ķelne-Bonna-Berlīne, kas aizņemtu vairākas dienas un izmaksātu daudzus simtus eiro. Tas, protams, ir nereāli. Kamēr Rīgā tas pats būtu iespējams, “apskrienot” dažus apļus pa pilsētas centru.

Tulkošana

➤ Vēl viena viena lieta, kas jādara ikvienam, kurš kaut ko ziņo no citas valsts – jātulko. Viss. Kamēr latviski var ierakstīt interviju, palaist ēterā vai pārveidot teksta formā un darbs ir galā – svešvalodā tā ir tikai puse darba. Laikrakstos, protams, valoda ir vienkārša, viegla un strukturēta, parocīga tulkošanai. Dzīvi cilvēki tā nerunā. Viņi lieto dažādus dialektus, akcentus, parazītvārdus, ber vārdus kā pupas vai, gluži pretēji, stostās, atkārtojas, pārsakās, putrojas. Otrkārt, viņi runā dzimtajā valodā, tātad apriori izmantojot bagātīgāku vārdu krājumu nekā sarunātos ar kādu angļu valodā, kas tulkošanā ieguldāmā darba apjomu palielina.

➤ Pirms tulkot, ieraksts vispirms jātšifrē oriģinālvalodā. Ja darīšana ar vieglām tēmām un vēstījums ļoti skaidrs, var tulkot arī tieši. Tomēr tad ir risks, ka cietīs kvalitāte, svarīgas lietas vai nianses var tikt pārprastas. Ekstremālos gadījumos īsas, bet specifisks frāzes vai jēdziena iztulkošanai var pat paiet pusstunda, it sevišķi, ja darīšana ar kādu jomu, kurā neesmu lietpratējs (un visās tāds nevaru būt). Lai gan doma it kā saprotama, it nekādi neizdodas atrast pienācīgu analogu latviski, kas būtu gan saturiski atbilstošs, gan labskanīgs. Ne velti tulkotāja darbs ir atsevišķa profesija, kas jāstudē gadiem ilgi.  

Kompetence

➤ Skaidrs, ka jebkurš žurnālists spēj sagatavot reportāžu vai TV sižetu par jebkuru tēmu no jebkuras pasaules valsts, arī no tās, kurā viņš iepriekš nav viesojies vai pazīst vāji. Valoda nav šķērslis. Zināšanas arī ne. Varat nolīgt fikseri, kurš palīdzēs ar kontaktiem, pastāstīs, iztulkos, aizvedīs. Turklāt šādas reportāžas nereti iznāks ļoti interesantas, jo autoram pašam būs saistoši uzzināt ko jaunu. Galu galā pat uzrunājot trīs cilvēkus uz ielas var izveidot interesantu un aizraujošu stāstu. Var arī aptaujāt ārvalstīs dzīvojošus tautiešus, kuri pastāstīs par “dzīvi tur” no savas subjektīvās pieredzes; ko viņi redzējuši, dzirdējuši vai jutuši. Tā, piemēram, ārsti var raksturot bēgļu situāciju, tulki pastāstīt par tieslietām, restorānu darbinieki - par sociālās sistēmas uzbūvi. 

Taču jautājums: cik liela vērtība ir šādam “interesantam” produktam? Ciktāl tā ir stereotipu un klišeju atražošana, un ciktāl - uzticama informācija, uz kuras pamata veidot spriedumus? 

➤ Lai sagatavotu analītisku rakstu par to, kā darbojas, piemēram, pensiju sistēma Latvijā, visticamāk, kā galveno ekspertu nepieaicināsim ierindas pensionāru. Lai spriestu par ieguvumiem/zaudējumiem no veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešanas diez pietiks ar to vien, ka reiz bijusi pieredze, ārstējoties slimnīcā, kur "redzēju, kā tas viss ir". Par ārvalstu tematiem, pat ļoti specifiskiem, gan nereti tiek uzskatīts: pietiek, ka kāds dzīvo/dzimis/pabijis kādā valstī, lai varētu sniegt ekspertīzi ne tikai par savu profesionālo jomu, bet gan par visiem jautājumiem, kas uz šo valsti attiecas. 

➤ Pats pret savu darbu vienmēr esmu ļoti kritisks. Ļoti labi redzu savas daudzās kļūdas, paviršības, zināšanu trūkumu. Un klusībā lādos, kad kārtējo kaut kas nav izdevies. Izņemot atsevišķus īpaši veiksmīgus gadījumus, par lielāko daļu paša sagatavoto rakstu vai sižetu man šķiet: izdevies izpildīt labi ja 30 procentus no tā, kā darbu patiesībā vajadzētu padarīt, lai tas būtu marķējams ar kvalitātes zīmi. Bet vēl daudz šaušalīgāk ir pārlasīt materiālus, kurus esmu gatavojis kaut kad senā pagātnē. Pats sev par lielu nepatiku redzu, cik naivi esmu uzlūkojis dažādus procesus. Cik labticīgi uztvēris interviju partneru teikto. Cik vāji orientējies jēdzienos. Cik nekritiski patērējis vācu medijus, par kvalitatīvām uzskatīdams publikācijas un izdevumus, kas faktiski atbilst vien bulvāržurnālistikas kategorijai.

➤Pēc simtās, divsimtās, trīssimtās intervijas, publikācijas, pēc dažnedažādām piedzīvotājām epizodēm, izlasītām grāmatām, pētījumiem, novērotajām kopsakarībām pāriet naivais jaunatklājēja prieks, un pamazām atklājas konteksts. Var sākt saskatīt mazliet vairāk par “fasādi”. Un arī apzināties to, cik daudz es patiesībā nezinu un nesaprotu. Citiem vārdiem: uzkrājas kaut neliels, bet kompetences kapitāls.

Izmaksas un algas

➤ Vācijas minimālā alga patlaban ir 9,19 eiro stundā jeb 1593 eiro mēnesī, strādājot pilnu darba laiku.

➤ Dienā tas būtu: 8 x 9,19= 73, 52 eiro

➤ Neto tas nozīmē summu apmēram starp 1100 un 1300 mēnesī (atkarībā no nodokļu klasēm u.c.)

➤ Ar šādu algu, it sevišķi Rietumu pavalstīs, jūs neesat pilnīgs nabags, bet tuvu trūkuma robežai gan. Tādas algas saņem kurjeri, klientu apkalpotāji, uzkopšanas nozares darbinieki, palīgstrādnieki, taksometru šoferi u.c. mazkvalificēta darba veicēji. Tomēr atrast cilvēkus, kuri būtu ar mieru strādāt par šādu algu, it sevišķi pēdējos gados vairs nav viegli. Tādēļ, piemēram, lielveikala “Lidl” kasieri un krāvēji saņem ne mazāk par uzņēmuma iekšējo minimālo algu jeb 12 eiro stundā.



➤ Nevēlos šeit izvērst tēmu visa veida dzīves izmaksām, tās atšķiras pa pilsētām un pavalstīm, un droši vien tāpat ir vispārzināms fakts. Kā vienkāršu orientieri uzskatei varētu ņemt īres cenas. Attēlā samērā ikdienišķs sludinājums, cena par 15 kvadrātmetru plašu istabu komunālajā dzīvoklī Ķelnē. 

Avots: wg-gesucht.de
➤ Savukārt tik daudz mēnesī maksā neliels dzīvoklis Bonnā, ieskaitot komunālos maksājumus, elektrību, atkritumu izvešanu, ūdeni utt. :

AP 800 EIRO MĒNESĪ 

  • ➤ Nav grūti iedomāties, kas paliktu pāri no, teiksim, 1200 eiro neto pie šādām dzīvesvietas izmaksām. Vēl ir arī elektrooenerģija, telefonsakari, internets, kas Vācijā kā digitāli atpalikušā valstī ir nožēlojami slikts un ievērojami dārgāks nekā Latvijā un tā tālāk... Bads gluži nedraud, ja dzīvesvieta ir lētāka, taču nekas daudz vairāk par izdzīvošanu arī nav iespējams.

  • ➤ Jāņem vērā, ka brīvam, pie konkrēta medija nepiesaistītam žurnālistam, pat ja viņš saņemtu šādu, uz nabadzības robežas balansējošu atalgojumu, šī nebūtu alga. No 73 eiro dienā bruto būtu jāatskaita izmaksas kā darba vieta, dators, sakari, aparatūra, baterijas, transporta izdevumi, statīvs, programmatūras iegāde, atvaļinājuma finansēšana (vismaz 8 procenti no visiem ieņēmumiem) elektroenerģija, siltums, krēsls, galds, līdz pat tualetes papīram – visas šīs lietas, kuras klasiskās darba attiecībās strādājošam žurnālistam nodrošina darba devējs. Par sociālo, pensijas, bezdarba, veselības u.c. apdrošināšanu te plašāk vispār neiedziļināšos.

Cik Vācijā saņem žurnālisti?

Ja kāds piedāvā atbildēt uz šo jautājumu īsāk nekā ar detalizētu referātu vismaz uz vismaz 20 lappusēm, tad viņš ir vienkārši blēdis un neticiet tādam. To, protams, saku nedaudz pārspīlēti un ar ironiju. Tomēr šī patiesi ir sarežģīta tēma ar neskaitāmām apakšnozarēm, niansēm, kuras vienam cilvēkam vienkārši nav iespējams pārzināt. Vidējie statistiskie rādītāji izsaka maz vai gandrīz neko. 

Kā kļūst par žurnālistu? 

Lai gan Vācijā ir augstskolas, kas piedāvā arī studijas “žurnālistikā”, tomēr vispārpieņemts to uzskatīt par amatniecisku, ne akadēmisku disciplīnu. Akadēmiskās nozares ir Mediju zinātne, Komunikācija u.tml. Savukārt rakstīšanu, darbu ar kameru, materiālu veidošanas tehnikas u.tml. sešu mēnešu, gada vai pāris gadu laikā var apgūt žurnālistu skolās un voluntariātos (žurnālistu skolās un sabiedriskajos medijos konkurss uz vienu vietu ir ļoto augsts; laikrakstu volunatriātos iekļūt vieglāk) pēc tam, kad jau ir iegūta izglītība kādā konkrētā jomā; īpašas žurnālistikas studijas tam nav nepieciešamas. 

Darbinieki un tarifi

➤ Daudzos mediju uzņēmumos vismaz daļas darbinieku atalgojumu joprojām regulē tarifu līgumi jeb nozares minimālā alga, kas izcīnīta, žurnālistu arodorganizācijām vienojoties ar mediju vai izdevēju jumtorganizācijām.

Attēlā piemērs. Voluntariātu dalībnieku (1. tabula) un redaktoru (t.ti. žurnālistu, kas laikrakstā atbild par noteiktu lapu sagatavošanu un vienlaikus arī gatavo rakstus) (2. tabula) minimālās mēneša algas dienas laikrakstos. Apmērs pieaug līdz ar nostrādāto gadu skaitu. Tātad redaktors sāk ar 3395 eiro mēnesī 1. gadā, beidz ar 5001 eiro mēnesī pēc 11. darba gada. 

Avots: djv.de

Sabiedriskie mediji

Arī sabiedriskajos medijos nav vienotas algu sistēmas, jo tādu vienotu sabiedrisko mediju Vācijā vispār nav. ARD, kas dažkārt vienkāršošanas labad tiek dēvēts par “Vācijas sabiedrisko mediju”, ir nosaukums, ar kuru apzīmē deviņas autonomas reģionālas raidstacijas kā WDR, MDR, NDR, SWR, BR utt. Tās savstarpēji sadarbojas, taču katrai no tām ir savi intendenti jeb vadītāji, atsevišķas uzraudzības padomes, TV kanāli, ap 60 radiostaciju. Piemēram, populārākais ziņu raidījums “Tagesschau”, lai gan tiek “salikts kopā” Hamburgā, NDR studijā, praktiski sastāv no visu šo reģionālo raidstaciju veidota satura. Līdzās tam ir vēl citi no abonentmaksām finansēti sabiedriskie mediji kā “Deutschlandradio”, ZDF, ARTE, kā arī “Deutsche Welle”, kas stāv ārpus sabiedrisko mediju kategorijas, jo tiek finansēts no valsts budžeta un vienlaikus pilda gan objektīva medija, gan ārpolitikas instrumenta funkcijas. 

Virspusēju priekšstatu var gūt no šī ARD sagatavotā pārskata:

Avots: ard.de

Kā redzams, saskaņā ar šo pārskatu, redaktora mēnešalga sabiedriskajos medijos svārstās no 3 600 līdz pāri par 10 000 mēnesī. Operatoram: no 2,4 tūkstošiem līdz 8,2 tūkstošiem. Voluntariāta dalībniekiem: no 1500 līdz vairāk nekā 2100 eiro.

Brīvžurnālisti

  • ➤ Atalgojuma ziņā šī ir vēl nepārskatāmāka nozare. Brīvžurnālisti (arī brīvredaktori, brīvoperatori utt.) nav izņēmumi vai kādi otrās šķiras autori, kā tas nereti ir Latvijā, bet gan mediju sistēmas būtiska sastāvdaļa, ja ne pat mugurkauls. Brīvautoru Vācijā ir apmēram tikpat, cik žurnālistu-klasiskās darba attiecībās nodarbināto. Sabiedriskajos medijos brīvie līdzstrādnieki ir pat lielākā daļa no darbiniekiem.

  • ➤ Brīvžurnālistu skaits turpina palielināties, kas, protams, nav tāpēc, ka mediju darbinieki paši vēlētos vairāk neatkarības un patstāvības, bet gan galvenokārt tādēļ, ka viņi ir lētāki. It sevišķi drukātās preses tirāžas lēni, bet nepārtraukti samazinās jau vismaz gadus piecpadsmit, finansiālā situācija pasliktinās, tāpēc izdevēji meklē izdevumu optimizācijas iespējas. Brīvžurnālistu nodarbināšana automātiski nenozīmē, ka tādēļ vien viņiem būtu jāmaksā mazāk par konkrētu darbu (lai gan arī tā ir tiesa) vai viņiem nebūtu sociālo garantiju, taču ietaupījumu nes elastība: viņiem nav aizsardzības pret atlaišanu, viņu pakalpojumus var pirkt, kad ievajagas. Turklāt, atšķirībā no darbiniekiem, viņi atrodas reālas konkurences apstākļos, sacenšoties par pasūtījumiem (kam ir arī daudz ēnas pušu no kvalitātes viedokļa, bet tas būtu atsevišķs stāsts).

  • ➤ Brīvžurnālisti atlīdzību saņem pēc ļoti dažādiem kritērijiem. Par nostrādātajām stundām, maiņām, mēnešiem, nedēļām, par uzrakstītajām rindiņām, lapām, par gabaldarbu utt. Arī līgumi var būt dažādi: tādi, kas ietver tiesības vienā medijā publicēto žurnālistisko darbu izmanto vairākkārt jeb pārdot arī citiem medijiem, kā arī līgumi, kur šīs tiesības liegtas. 

  • ➤Daudzi brīvžurnālisti Vācijā, it sevišķi drukātajā presē strādājošie, iztiku nodrošina, vienlaikus strādājot arī PR jomā, piemēram, gatavojot rakstus korporatīvajiem žurnāliem, rakstot preses relīzes, reklāmas materiālus u.tml., kur cenu līmenis ir daudz augstāks. Tas ir diskutabls jautājums no ētikas viedokļa, taču kopumā Vācijā nav vispārējās stigmatizējošas attieksmes pret to, ka brīvžurnālists apvieno abas jomas, katrā ziņā ne tik asas, kā Latvijā. Svarīgākais ir - vai šīs lomas ir nodalītas, kā arī vai ievērots preses kodekss. Pārkāpēji riskē ar reputāciju. Un to var samaitāt tikai vienu reizi. 

  • ➤ Turpinājumā daži skaitļi, kas nav jāuztver kā drošticami fakti, bet vien kā ilustrācija tam, cik ārkārtīgi plaša var būt atalgojuma amplitūda. Tie balstīti “informācijas mikslī”, kuru veido manis paša saņemtās atlīdzības dažādos medijos, kolēģu un draugu stāstītais, nepārbaudītas baumas, gluži drošas ziņas no medijiem, puslīdz uzticamas ziņas no portāliem, kuros žurnālisti anonīmi apmainās ar datiem par atlīdzībām dažādos medijos, tiesu spriedumi u.c.

BRĪVŽURNĀLISTU ATALGOJUMA PIEMĒRI 

  • Līdz 2000 eiro - 5 minūšu radio sižets, kuru žurnālistu birojs spēj pārdot vairākām raidstacijām

  • 100 līdz 500 eiro – par 3,5 līdz 5 minūšu radio sižetu sabiedriskajās radiostacijās; piemaksa, ja sižets gatavots, izmantojot savu montāžas aparatūru: ap 100 eiro; piemaksa arī par “paaugstinātu piepūli”, ja sižets tiek gatavots par ārvalstu norisēm (ceļa izdevumi, tulkošana u.c.)            

  • 1200 eiro - 20 minūšu garš radio stāsts sabiedriskā medijā, žurnālistei ziņojot no Kazahstānas; ar daudziem interviju partneriem, apmeklējot tos "uz vietas" vairākos ciemos un pilsētās

  • 60 eiro - par 4000 zīmju rakstu nelielā laikrakstā

  • 80 eiro - par 6000 zīmju rakstu nelielā nišas žurnālā

  • 150 eiro - par 6000 – 7000 zīmju rakstu vienā no lielākajiem dienas laikrakstiem, Frankfurter Allgemeine Zeitung

  • 150 eiro - par vidēja garuma rakstu interneta medijā Spiegel Online

  • Daudzi tūkstoši eiro – par apjomīgu rakstu žurnālā Der Spiegel

  • 500 līdz 1200 eiro - par 10 000 zīmju rakstu vidēja lieluma, bet visai prestižā žurnālā

  • 20 eiro – atlīdzība par vienu īsu rakstu reģionālajā laikrakstā Westdeutsche Zeitung laikā no 2010. līdz 2013. gadam; žurnāliste vērsās tiesā, kas piesprieda laikrakstam veikt viņai papildu maksājumu vairāk nekā 10 000 eiro plus PVN un soda procentus kā papildus atlīdzību par 1500 laikrakstam piegādātajiem rakstiem, jo atzina honorāru par nelikumīgi zemu

  • Ap 120 eiro – papildus maksājums pie jau izmaksātā honorāra par katru reizi, kad 5 minūšu garš radio sižets tiek atkārtots sabiedriskā radio stacijā

  • 170 - 200 eiro par dienu - stringera jeb fiksera atalgojums, sabiedriskai televīzijai palīdzot meklēt interviju partnerus ārvalstī

  • 30 eiro/h – ARD raidstacijas interneta portāla darbiniekam

  • 30 – 40 eiro/h – žurnālistam sabiedriskajos medijos

  • 240 eiro par dienu (8 darba stundas) - sabiedriskajos medijos

  • 240 eiro – par 5000 zīmju rakstu liela medija interneta portālā

  • 25 eiro – par vienkāršu, ar mobilo tālruni uzņemtu intervējamā fotogrāfiju raksta ilustrācijai

  • 0,00 eiro – par tādu pašu fotogrāfiju

  • 400 000 eiro gadā - Vācijas “dārgākā” sabiedrisko mediju vadītāja, WDR intendanta Toma Burova alga

LATVIJA. PIEMĒRI 

Šeit aplūkošu dažus Latvijas mediju honorāru piemērus attiecībā pret darba apjomu no savas personīgās pieredzes. Piemēri ir izvēlēti “patvaļīgi”, tie nesniedz objektīvu pārskatu, bet gan izraudzīti personīgu iemeslu dēļ, piemēram, tāpēc, ka to šokējošā apmēra vai lielā ieguldītā darba apjoma dēļ īpaši iegūlušies atmiņā.

PIEMĒRS Nr.1

Šeit aplūkojams manis radīts žurnālistisks produkts, intervija ar sazvērestību teoriju pētnieku. 

INTERNETA SAITE: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/pec-nacionalsocialisma-un-holokausta-likas-ka-sazverestibas-teorijam-bus-pienacis-gals-internets-tam-atnesis-popularitati.a294844/

Nezinu, kādi ir žurnālistikas standarti Latvijā, turklāt ļoti neomulīgi vērtēt pašam sevi, taču šķiet, ka konkrētais nav slikti padarīts darbs. Aktuāla, lasītājiem saistoša tēma. Apjoms: ap 18 000 zīmju. Interesants eksperts, viens no kompetentākajiem šīs jomas speciālistiem Vācijā, nemaz nerunājot par Latviju, kur tādu vispār nav.

Kādas ir faktiskās izmaksas, lai šo konkrēto darbu sagatavotu ekskluzīvi vienam medijam?

Par fiksētajām izmaksām jau esmu detalizēti izklāstījis jau iepriekš.

Taču, runājot par mainīgajām izmaksām, patēriņš ir:

  • ➤  Pirmkārt, ir jārada ideja. To grūti novērtēt laika mērvienībās.

  • ➤ Otrkārt, jāiepazīstas ar tematu. Tas nozīmē: lasīt citur publicētās intervijas ar manu sarunas partneri, ieskatīties viņa grāmatās vismaz pirmās lapas līmenī, pētīt, formulēt jautājumus. Vajadzīga vismaz minimāla kompetence, lai spētu būtu līdzvērtīgs sarunu biedrs. Tāpat jāuzzina, kas ir reptiloīdi, lielā tautu aizvietošanas programma, kuru slepeni organizē ebreji, ķīmiskās trases, u.tml., jo ikdienā par šīm tēmām neinteresējos. Tā, gatavojoties, aiztek minūtes, kas iestiepjas stundās.

  • ➤  Divi citi pētnieki, kurus arī esmu apzinājis un lūdzis interviju, šai reizē dēļ atteikuši. Taču laiks un darbs, viņus meklējot un individuāli uzrunājot, vienalga ir ieguldīts.

  • ➤ Pati intervija – nepilna stunda.

  • ➤ Jāpielāgojas arī intervējamā noliktajam sarunas laikam, tam attiecīgi pakārtojot citus darbus, kas arī rada zināmas laika izmaksas.

  • ➤ Tā kā tēma ir gana sarežģīta, vispirms jāšifrē oriģinālvalodā. 

  • ➤ Atšifrētais pēc tam jātulko. Tās ir vēl garākas stundas. Jo jātulko tā, lai ne vien padarītu tekstu lasāmu, bet arī pēc iespējas precīzi atspoguļotu domu. Ir atsevišķi jēdzieni, kuros neorientējos pārāk labi, tādēļ tie jāpārbauda citos avotos. 

  • ➤ Vēl arī jāstrukturē, jāīsina, jāpārbauda, jālabo, jāraksta ievads.

    ➤ Laika apjoms: 

  • vismaz 2 pilnas darba dienas (kaut praktiski sadalītas pa maziem nogriežņiem vairāku nedēļu periodā)

Atlīdzība bruto: 

42 eiro. 

Pārrēķinot uz likmi stundā pirms nodokļu nomaksas.: 2,63 eiro/h

PIEMĒRS Nr.2

Materiāls par tukšajām patvēruma meklētāju mītnēm Vācijā: 


Kādas ir faktiskās izmaksas, lai šo konkrēto darbu sagatavotu ekskluzīvi vienam medijam?

➤ Jāmēro apmēram 270km garš ceļš, apmeklējot divas pilsētas. Vienu no tām tāpēc, ka tajā ir vissmagākās problēmas ar tukšajām patvēruma meklētāju mītnēm, vismaz pavalsts mērogā . Otrā atrodas pilsētu apvienības mītne - tur var sniegt viskompetentāko šīs problēmas vispārīgo novērtējumu. Diemžēl nav iespējams saskaņot interviju laikus tā, lai abas varētu notikt vienā dienā. Arī laika ziņā tas būtu tikpat kā neiespējami. 

Tādēļ maršruts ir šāds: 

Kopā iztērētais laiks: vismaz 3 darbdienas

Izmaksas, iegādājoties parastas vilciena biļetes, būtu: ap 60 eiro 

Atlīdzība: 76 eiro 

Puse no šajā attēlā redzamās summas (zem skaitļa 152 apvienotas 2 dažādu sižetu atlīdzības):

Atlīdzības stundas likme pirms nodokļu nomaksas ((76-60)/24)= 

0,44 eiro/h 

jeb 3.52 eiro par 1 darba dienu

Iegādājoties mēnešbiļeti vai izmantojot citus transporta veidus, atlīdzība nedaudz paaugstinās, sasniedzot 1 - 2 eiro par stundu

PIEMĒRS Nr.3

Materiāls par īres cenu eksploziju Vācijā: 


Izmaksas:

Ceļa izdevumi: 16 eiro 

Darba laiks: vismaz darbdienas jeb 24 stundas. 

Tajā ietilpst: tēmas priekšizpēte, iepazīšanās ar vismaz 10 dažāda garuma citu autoru publikācijām, jautājumu formulēšana, interviju partneru meklējumi (daži no tiem nesekmīgi), telefoniska un rakstiska uzrunāšana, vienošanās par interviju laiku (ap 3.5 h). Ceļā pie 2 intervijas partneriem uz divām dažādām vietām pavadītais laiks: 3 h. Interviju laiks: kopā 2 h. Ierakstu šifrēšana (daļēji - oriģinālvalodā), tulkošana, citātu izvēle, papildus citātu piemeklēšana - vācu politiķu izteikumi no citiem medijiem, struktūras izveide, teksta - apmēram 15 000 zīmju – rakstīšana, faktu pārbaude, salīdzināšana, darbs ar skaņu materiālu, teksta ierunāšana utt. 

Atlīdzība: 171 eiro bruto 

Atlīdzība stundā pirms nodokļu nomaksas: 6.46 eiro/h 


SECINĀJUMI UN ATZIŅAS 

➤ Ir tikai dabiski, ka žurnālistikā cilvēki strādā tāpēc, ka viņi no tā gūst gandarījumu. Tā ir privileģēta profesija. Žurnālistika aizrauj. Tā arī izraisa atkarību. Kad esi pabijis vienā vietā, runājis ar vieniem cilvēkiem, viņi tevi ir uzvedinājuši tālāk runāt ar nākamajiem, un galvā jau strukturējušās nākamās trīs tēmas. Un šķiet: tas taču ir interesanti, unikāli, vērtīgi! To nevar palaist garām. Cik par to maksās? Vai to varu atļauties? Par to domāšu vēlāk. Svarīgākais ir darīt. Tā es esmu rīkojies ar daudzām tēmām. Un tieši tādos gadījumos, sekojot intuīcijai, impulsam, pavedienam, ir izdevušies veiksmīgie darbi. Manliekas, ka tieši tā, nevis rakstot plānus, strādā žurnālistika jebkur, arī Latvijā, tas ir dzīvs, ne vienmēr prognozējams un precīzi aprēķināms process. 

➤Otrkārt, ir arī racionāli iemesli. Kad ar kaut ko nodarbojoties ilgi un mērķtiecīgi, uzkrājas kontaktu un atsevišķu kompetenču kapitāls, kuru negribas zaudēt, jo tā vienkārši būtu izšķērdība. Mana sadarbība ar Latvijas medijiem sāka intensificēties 2015. bēgļu un migrācijas krīzes laikā. Tā pamazām no vienas tēmas attīstījās nākamās, no tām vēl nākamās, un kādu laiku šķita: varbūt ir iespējams atrast veidu, kā šo kapitālu lietderīgi izmantot.

➤ Taču realitāte ir realitāte. Ceru, ka iepriekš minētie aprēķini palīdz aptuveni iztēloties, cik maksā žurnālistika, un kā tā tiek atalgota, vismaz pašās ekstrēmākajās izpausmēs. Jautājums ir nevis par to, cik daudz ar to var nopelnīt, bet gan: cik liela ir mana ziedojumu daļa, kā arī no kādiem citiem avotiem, darbiem to finansēt. Protams, ne jau visas atlīdzības ir tik ļoti zemas. Turklāt brīvžurnālistu priekšrocība ir, ka no viena izpētes brauciena, vienas intervijas ir iespējams sagatavot vairākas publikācijas, tādējādi tās savstarpēji šķērssubsidējot. Tomēr Latvijas tirgus ir tik liels, kāds tas ir. Nav iespējams vienmēr “mākslīgi” no viena temata izveidot vairākus –ja to dara tikai ekonomisku apsvērumu dēļ, cieš kvalitāte. 

➤ Pat pie visoptimistākajiem aprēķiniem, veiksmīgākos un ienesīgākos gadījumus izlīdzinot ar neveiksmīgākajiem un izdalot uz laika un pūļu un izmaksu patēriņu, darbs, kuru esmu veltījis Latvijas medijiem, kopumā ir bijis novērtēts zemāk par Vācijā likumā atļauto minimālo darba samaksu. Mazāk nekā pelna vismazkvalificētākais palīgstrādnieks. 

STRUKTURĀLIE IEMESLI 

➤ Pirmkārt, Latvijas mediju ārkārtīgi dziļā nabadzība. 

Vācijā par sabiedrisko mediju uzturēšanu es maksāju 17,50 eiro mēnesī: obligāto abonentmaksu. Abonentmaksas rēķins par 3 mēnešiem uz priekšu: 

Tā jāmaksā ne tikai mājsaimniecībām, bet arī uzņēmumiem, institūcijām. Tādā veidā gadā tiek savākti apmēram 8 miljardi eiro jeb 8,06 eiro mēnesī uz iedzīvotāju, bērnus un zīdaiņus ieskaitot. (aptuveni 8 miljardi eiro/82,7 miljoni iedz. /12). 

Savukārt Latvijas iedzīvotāji par sabiedriskajiem medijiem maksā gandrīz 7 (!) reizes mazāk - 1,22 eiro mēnesī uz cilvēku (27,74 miljoni eiro/1,9 miljoni iedz./12). 

Nebūdams speciālists finanšu jautājumos, patiesi nesaprotu: kā ir iespējams, ka šie mediji pastāv? Un pat gatavo raidījumus, filmas, sižetus? Viens no galvenajiem izdevumu posteņiem medijos ir algas: tās Latvijā ir zemas, tas nav nekāds noslēpums. Bet vai patiesi 7 reizes zemākas? Vai varbūt 7 reizes lētāka ir tehnika? 

Nevaru arī iztēloties, ka šis stāvoklis var būtiski mainīties. Bez abonentmaksas, turklāt augstas, tas izklausās neiespējami. Taču Eiropā jau vairākus gadus “vējš pūš” pretējā virzienā. Sabiedriskie mediji klasiskā izpratnē (no abonenmaksām finansēti) jau likvidēti Dānijā, Norvēģijā, politiķi to šobrīd vēlas panākt Austrijā, to labprāt gribētu daudzi pilsoņi Šveicē, Vācijā. Pārveide par valsts medijiem jeb pāreja uz nodokļu finansējumu gan tipiski līdzi nes ne tikai politiķu ietekmi, bet arī finansējuma samazinājumu. Politiķus interesē vai pienācīgi nodrošināts un politiku apkalpojošs vai arī lēts un bezspēcīgs medijs - valsts finansēti mediji kā "2 vienā" ir reti sastopami. 

➤ Latvijā brīvžurnālistika ir neparasta darba forma, jo vienkārši nav tādas tradīcijas. Žurnālistus, kuri neatrodas darba vai vismaz fiktīvās mikrouzņēmēja attiecībās ar redakciju, mēdz dēvēt par “ārštata” (внештатный) iepretim “štata” (штатный работник). Tādējādi pat valodiski tiek uzsvērts, ka formālā piederība kādai grupai, atrašanās sarakstos ir svarīgāka par faktisko kvalitāti. Tas neatbilst 21. gadsimta realitātei. 

➤ Ziņošana no Vācijas valsts decentralizētās iekārtas un izmaksu dēļ objektīvi ir naudietilpīga. Bez ceļošanas un liela laika ieguldījuma ir iespējams būt tikai Berlīnes, Minsteres, Bonnas, kāda lauku ciema vai, lielākais, atsevišķas pavalsts korespondentam, nevis "Vācijas". Tāda veida darbs, lai to veiktu profesionāli, maksātu sākot no 5000 eiro mēnesī. 

NESTRUKTURĀLIE IEMESLI 

➤ Necieņa, pavirša attieksme pret cilvēka darbu, provincialitāte. Var saprast trūkumu. Taču situācija, ka, piemēram, medijam nomainās vadība, kas it kā nāk ar saukli par atalgojuma palielināšanu, bet pirmais, ko izjūtu no savas individuālās perspektīvas, ir - jau tā neiespējami zemās atlīdzības samazināšana jeb "sakārtošana", turklāt par to nebrīdinot, nav tikai trūkuma, bet arī morāles un vadībzinātnes kompetences jautājums. 

➤ Manuprāt, žurnālistu pienākums vispār nebūtu izrādīt empātiju pret mediju nabadzību.  Argumentācija - “Mums ir ierobežots budžets", "Medijiem neiet viegli", "Bet citi nabagi saņem vēl mazāk." - ir psiholoģiska tehnika, ar kuru mēģina darba izpildītājus padarīt līdzatbildīgus pie savām problēmām. Ja ir neizturamas ekonomiskas problēmas un žurnālistu pakalpojumus iegādāties nav iespējams, medijs ir jāslēdz un tā vietā jāatver maizes ceptuve vai kokrūpniecības bizness. Žurnālisti nav un nedrīkst būt mediju glābēji. Un viņiem nav jācīnās par "budžetu" vai jāpiedalās diskusijās par mediju nākotni - tas jādara politikai, mediju vadītājiem. 

➤ Un nav runa tikai par naudu tajā izteiksmē, cik hamburgeru par to var nopirkt. Kapitālistiskā sabiedrībā tieši nauda ir visu vērtību mērs. Tas ir ne tikai snieguma, produkta kvalitātes, bet arī darbinieka kā cilvēka novērtējums. Un pienāk brīdis, kad secini: ar katra nākamā darba aizraujošā uzņemšanos drupini pats savu pašvērtības sajūtu. Jo cipari, līdzīgi kā bērniem atzīmes skolā, signalizē – tik vērts ir tavs sniegums. Un tik vērts tu esi arī kā cilvēks. Vismaz - pēc Latvijas mediju un to patērētāju ieskatiem, iespējām vai vēlmēm.

To nedrīkst akceptēt. Arī žurnālistikas nākotnes dēļ. Žurnālisti, kuri turpina strādāt un dāvināt savus produktus tiem, kuri nespēj atļauties, būtībā grauj paši savas profesijas prestižu. Ar dempinga cenām, pieradinot patērētāju un medijus pie tā, ka žurnālistika ir "par velti", viņi kaitē arī saviem kolēģiem. Un, ja vien ir iespēja, nevajag ar to nodarboties.

Šis ir pirmais raksts kopš ļoti ilgiem laikiem, kuru esmu sagatavojis simtprocentīgi bez maksas. 






Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .